Biedrības
Tukuma politiski represēto klubs Likteņdārzā 18.09.2020

Represetie Liktendarzs 2020
Ar Tukums novada dome atbalstu: Tukuma represēto kluba “Atauga” projekts: “Atpūtas brīži politiski represēto personām”.
2020.gada 18.septembrī, mēs Tukuma nodaļas “Sibīrijas bērni “ apmeklējām Kokneses novada Likteņdārzu, kas ir ievērojams tūrisma apskates objekts visā Latvijā, tā ir vieta, kur satiekas tagadne, pagātne un nākotne, lai dotu mierinājumu pagātnei, spēku šodienai un piepildītu nākotni. Likteņdārzā bijām pirms diviem gadiem – tagad, ieraugot pārmaiņas, pārņem nedalīts prieks: ir izveidota piemiņas vieta Sibīrijas mātēm, piemiņas vieta Latvijas valsts dibinātājiem, sakuplojis mūsu nodaļas 2014.gadā stādītais ozoliņš. Jau redzamas ozolu rindas apprises.

Piemiņas akmens Sibīrijas mātēm uzjundī ne vienu vien smeldzīgu brīdi: Andreju Antonu kopā ar māti izsūtīja 1941.gada 14.jūnijā, deviņu mēnešu vecumā, uz Tomskas apgabalu. Tēvs no viņiem tika atdalīts – Andrejs savu tēvu vairs nesatika.
Ainas Rožudārzas ģimeni – māsu Birutu Ertneri un vēl divus mazus bērnus, no “Sprostu “mājām Tukuma rajonā, izsūtīja 1949.gada 25.martā. Jaunākajam bērniņam bija tikai trīs mēneši. Kopā ar ģimeni izsūtīja arī vecmammu. Tēvu, par nodokļu nesamaksāšanu arestēja pirms izsūtīšanas. Sibīrijā smagais darbs kolhozā, ģimenes uzturēšana gūlās uz mātes pleciem – dzīvojot aukstumā, badā un mūžīgā izsalkumā.
Ināru Skrubi – nepilnu septiņu gadu vecumā, izsūtīja uz Tomskas apgabala Tavričeskij rajonu kopā ar vecmammu Lizeti Skrubi, kurai tolaik bija 61 gads. Pirmais rudens bargajā salā ietekmēja skolas gaitas, krievu valodas nezināšana un slimība – divi gadi pirmajā klasē. Sādžā tikai trīs latviešu ģimenes, kuras izvietoja no velēnām celtās mājas vienā istabā. Visus sešus gadus Ināra gulēja kopā ar vecmammu uz salmu maisa. Ar smago darbu saulespuķu eļļas iegūšanas punktā vecmammai bija jānopelna iztika diviem. Vectēvs Kārlis Skrubis izsūtīšanas brīdī nebija mājās, vēlāk viņu izsūtīja uz galējo ziemeļu rajonu, Komi ASSR. Pati Ināra palikusi bārenis, jo vecāki bija devušies aizsaulē. 1954.gadā Ināra kopā ar vecmammu atgriezās mājās, no izsūtījuma atgriezās vectētiņš un sākās jauna dzīve Latvijā un mācības latviešu skolā.

Likteņdārza apskate virzīta uz to, lai ikviens apmeklētājs šeit justos ērti, lai pilnībā iepazītu un uztverti šo vēstījumu. Tādēļ jāiziet neliels apmācības kurss Likteņdārza darbinieces Agneses vadībā: pēc mirkļa Aina un Andris Rožudārzi un Aina Leja jau sēžas pie elektrobusa vadīšanas un iepazīšanās var sākties.

Ar Likteņdārza nākotnes projektiem, iecerēm iepazīstina gide Benita. Interesantais stāstījums mijas ar pašu vēlmēm ieraudzīt, saskatīt bruģakmenī iekaltos ziedotāju vārdus un uzvārdus. Atrodot savus – sirdī tāds kā satraukums, kā smeldze – un tās ir atmiņas, atmiņas, kuras šeit iekaltas uz mūžu un paliks ziedotāju sirdīs. Ziedojumu vākšana turpinās, daļa mūsu biedru to izdara. Soli pa solim tiek izstaigāts un no jauna iepazīts viss dārzs – priecē ābeļu aleja, rododendru stādījums, skats uz Daugavu un Pērsi no skatu terases, topošais sabiedriskais centrs un lielu interesi izraisošais 12 metrus augstais ziedu kalns. Gaisā jūtams tā krāšņums pavasarī.
Jau jūtam, ka iepazīšanās ar Likteņdārzu, tā nākotnes plāniem tuvojas noslēgumam, vēl tikai paveram skatu uz akmens krāvumu ”Pelēkais saulriets”, jo dziļi sirdī izprotam tā simbolisko nozīmi mūsu dzīvē un dodamies: nē, ne mājup. Mūs gaida Lība Zukule. Taisnība tā, ka viņa bija visu šo laiku kopā ar mums. Lība gaida, lai parādītu savu Koknesi, Kokneses pilsdrupas ar visu moku kambari, Koknesē izveidoto pilsētas parku, tūrisma informācija centru un kopā aizietu pie represēto pieminekļa Koknesē.
Koknesē iecienītā kafejnīca “Rūdolfs” sagaida ar siltām, garšīgām un sātīgām pusdienām un laiks aizrit jautrā rotaļu noskaņojumā. Esam aizvadījuši interesantu, piepildītu un iedvesmojošu dienu, jo Lība neļauj atslābt un uztur tonusu – tas patiesi liek justies jaunākiem.
Mīļš paldies par sirds siltumu, draudzīgajām sarunām Agnesei, Benitai un visam Likteņdārza kolektīvam, Lībai Zukulei par būšanu Koknesē, un kafejnīcas ”Rūdolfs” saimniecei Annai. Čīmai.

Ināra Skrube
Tukuma represēto kluba biedre.